Izpratne par to, kas ietekmē orgānu ziedošanu

Dr. Lī Šephērds (Lee Shepherd), Nortumbrijas Universitāte, prof. Ronans E. O'Kerols (Ronan E. O’Carroll), Stērlingas Universitāte, prof. Eimons Fērgusons (Eamonn Ferguson), Notingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste

Ir daudz stāstu par to, kā miruša cilvēka orgānu transplantācija ir palīdzējusi cilvēkiem izdzīvot. Patiesi, katrs mirušais orgānu donors var mainīt pat deviņu cilvēku dzīvi. Tomēr transplantācijai pieejamo orgānu ir pārāk maz. Šī iemesla dēļ veidojas garas rindas uz donoru orgāniem un daudzi pacienti mirst, nesagaidījuši orgānu. Tāpēc mums ir jāsaprot, kādi faktori ietekmē cilvēku gatavību ziedot savus orgānus pēc nāves.

Piekrišanas tiesību akti

Dažādās valstīs ir atšķirīgi tiesību akti attiecībā uz orgānu donoru gribas izteikšanu.

Piekrišanas izvēles sistēma – Šajā variantā tiek uzskatīts, ka cilvēks nav piekritis ziedot savus orgānus, pirms viņš ir speciāli norādījis, ka neiebilst pret ziedošanu. Cilvēkam ir kaut kā jārīkojas (piemēram, jāreģistrējas), lai norādītu, ka viņš vēlas, lai viņa orgāni pēc nāves tiktu transplantēti.

Atteikšanās izvēles sistēma – Šajā variantā cilvēkam ir kaut kā jārīkojas, lai norādītu, ka viņš nevēlas, lai viņa orgāni pēc nāves tiktu transplantēti. Piemēram, cilvēks var reģistrēt savu vēlmi nebūt par donoru vai arī informēt savus radiniekus par šādu savu izvēli. Dažās atteikšanās izvēles sistēmās ir arī izvēles reģistri, kuros cilvēki var speciāli reģistrēties par orgānu donoriem. Atteikšanās izvēles sistēmā tiek pieņemts, ka ikvienam, kurš nav īpaši izteicis savu vēlmi nebūt par donoru, nebūtu iebildumu pret savu orgānu ziedošanu. T. s. “mīkstajās” atteikšanās izvēles sistēmās ģimenes locekļiem tiek jautāts, vai viņi piekrīt mirušā orgānu transplantācijai. T. s. “stingrajās” atteikšanās izvēles sistēmās transplantācija var notikt bez ģimenes atļaujas.

Dažos pētījumos, tostarp mūsu veiktajā, ir konstatēts, ka mirušu donoru ziedojumu īpatsvars atteikšanās izvēles sistēmās ir augstāks nekā piekrišanas izvēles sistēmās. Tomēr daži pētījumi to nav atklājuši. Atteikšanās izvēles sistēmās tik un tā pastāv rindas uz donoru orgāniem. Turklāt dzīvu donoru īpatsvars arī ir zemāks atteikšanās izvēles sistēmās nekā piekrišanas izvēles sistēmās. Atteikšanās izvēles sistēmu gadījumā cilvēkiem var rasties arī izjūta, ka valsts kontrolē viņu orgānus. Tas nozīmē, ka tiesību akti, kas paredz atteikšanās izvēli, visticamāk, neatrisinās orgānu trūkuma problēmu.

Ģimenes loma

Ģimenes locekļiem bieži tiek jautāts, vai drīkst transplantēt mirušā orgānus. Tas ir īpaši svarīgi “mīkstajās” atteikšanās izvēles sistēmās. Ja mirušais ir reģistrējis savu gribu, ģimenes locekļiem ir vieglāk izlemt par transplantāciju. Taču, ja mirušais nav reģistrējis vai nav pārrunājis savu izvēli ar ģimeni, ģimenes locekļiem var būt ļoti grūti pieņemt lēmumu. Pat atteikšanās izvēles sistēmās ģimenes locekļi biežāk apstiprina transplantāciju tad, ja mirušais ir īpaši piekritis tai salīdzinājumā ar gadījumiem, kad mirušais nav reģistrējis savu lēmumu. Rosinot cilvēkus reģistrēt savu izvēli, svarīgi atgādināt, ka tad ģimenes locekļi varēs saprast viņu gribu. Tas var palielināt potenciālo donoru skaitu.

Faktori, kas nosaka reģistrēšanās varbūtību

Lēmumu reģistrēt savu izvēli ietekmē daudzi faktori. Demogrāfiskie dati ir saistīti ar reģistrēto izvēļu datiem. Piemēram, Apvienotajā Karalistē etniskās minoritātes retāk izvēlas reģistrēt piekrišanu un biežāk izvēlas reģistrēt atteikšanos, un ļoti svarīgi būtu veikt pētījumus, kas sniegtu izpratni, kāpēc tas tā ir. Reģistrāciju ietekmē arī sociālie faktori. T. s. “vientuļā vilka efekts” liecina, ka cilvēki biežāk reģistrē atteikšanos, ja novēro, ka to dara citi. Turklāt reģistrāciju nosaka arī emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Tie cilvēki, kuriem pati doma par ziedošanu izraisa riebumu (“fui” faktors), un tie cilvēki, kas uzskata, ka ķermenis ir jāsaglabā neskarts (ķermeņa integritāte), visticamāk, nereģistrēsies kā donori. Pētījumā arī konstatēts, ka cilvēki biežāk reģistrējas kā donori, ja uzskata, ka ziedošana ir lietderīga (piemēram, ziedošana glābj dzīvības; uztvertie ieguvumi). Dažkārt pastāv atšķirība starp cilvēku vēlmi vai gatavību veikt kādu darbību un viņu faktisko rīcību. Cilvēks var vēlēties piekrist savu orgānu ziedošanai, tomēr savu izvēli tā arī nereģistrēt. Pozitīvāku emociju attīstīšana pret orgānu ziedošanu var rosināt cilvēkus, kuri ir gatavi ziedot, rīkoties un pievienoties orgānu donoru reģistram.

Kognitīvā pārvērtēšana ietver palīdzības sniegšanu pozitīvākai domāšanai par kādu tematu, lai mainītu cilvēku emocijas. Nesenā pētījumā mēs aicinājām cilvēkus, kuri nebija reģistrējuši lēmumu par orgānu ziedošanu, veikt kognitīvo pārvērtēšanu – lūdzām apsvērt ziedošanas priekšrocības (piemēram: ziedošana izglābj dzīvības, piešķir jēgu tuvinieka nāvei). Mēs secinājām, ka šāda kognitīvā pārvērtēšana palielina cilvēku vēlmi reģistrēties un norādīt savu izvēli. Bet lielāka gatavība reģistrēties paaugstina varbūtību, ka cilvēki apstiprinās piekrišanu būt par donoriem.

Praktiski ieteikumi

●      Tiesību akti. Pastāv atšķirīgi pierādījumi par to, kuras izvēles sistēmas ieviešana palielina reģistrētu orgānu donoru skaitu. Valstīs, kur tiesību akti nosaka atteikšanās izvēles sistēmas, tik un tā ir rindas uz donoru orgāniem. Tāpēc tiesību akti, kas paredz atteikšanās izvēli, paši par sevi vien, visticamāk, neatrisinās donoru trūkuma problēmu.

●      Mirušā gribas reģistrēšana dzīves laikā. Ģimenes locekļus ietekmē mirušā reģistrētā griba. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes locekļi skaidri zinātu, kāda ir bijusi mirušā izvēle. Dažas valstis atļauj cilvēkiem reģistrēt savu gribu gan tad, ja viņi vēlas būt donori (t. i., piekrišanas izvēle), gan tad, ja viņi nevēlas būt donori (t. i., atteikšanās izvēle). Tādējādi mirušā griba kļūst skaidra ģimenes locekļiem, kuriem var nākties izlemt, vai mirušā orgānus drīkst transplantēt vai ne. Skaidrība var palīdzēt ģimenes locekļiem pieņemt lēmumu.

●      Emocijas. Cilvēkam lemjot par to, reģistrēties vai nereģistrēties par orgānu donoru, viņu virza emocijas. Cilvēki retāk reģistrējas par donoriem, ja viņiem ir negatīva emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Cilvēki par donoriem reģistrējas biežāk, ja viņiem ir pozitīva emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Ja cilvēkus, kuri vēl nav reģistrējušies, rosina apsvērt orgānu ziedošanas priekšrocības, var palielināties viņu vēlme reģistrēties par orgānu donoriem. Tas nozīmē, ka varbūt jāpārdomā, kā mēs apspriežam orgānu ziedošanu. Diskusiju koncentrēšana uz ieguvumiem, ko dod orgānu ziedošana (piemēram, ziedošana glābj dzīvības, ziedošana piešķir jēgu tuvinieka nāvei), var būt rosinoša, lai cilvēki izlemtu kļūt par orgānu donoriem.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe