Ja nu tā atgriežas? Jautājums, kas satrauc tos, kuri pieredzējuši onkoloģisku saslimšanu, un viņu tuviniekus

Gozde Ozakinči (Gozde Ozakinci), Stērlingas Universitāte

Onkoloģiskas saslimšanas nereti saistās ar biedējošu statistiku. Piemēram: “Katram otrajam cilvēkam dzīves laikā attīstīsies kāda vēža forma”. Taču ir arī cerīgi jaunumi, kas liecina par vēža izdzīvošanas rādītāju uzlabošanos. Jaunākie pieejamie 2018. gada statistikas dati liecina, ka pasaulē ir gandrīz 44 miljoni cilvēku, kas turpina dzīvot pēc vēža diagnozes un ārstēšanas. Tā ir laba ziņa tiem, kuri ir pieredzējuši onkoloģisku saslimšanu un tās ārstēšanu.

Izdzīvošanas rādītāju uzlabošanās nozīmē arī to, ka arvien vairāk cilvēku sadzīvo ar onkoloģiskas slimības ārstēšanas sekām. Viens no to aspektiem ir bailes par vēža atgriešanos. Literatūrā tās definē kā “bailes, satraukumu vai bažas par vēža atkārtošanās vai progresēšanas iespējamību”, un tā ir plaši atzīta par vienu no nozīmīgākajām problēmām, kas ietekmē dzīves kvalitāti tiem cilvēkiem, kuri dzīvo pēc šīs diagnozes noteikšanas.

Cik izplatītas ir šīs bailes?

Atbildēt uz šo jautājumu nav vienkārši, jo pētījumos ir izmantoti dažādi instrumenti, lai novērtētu bailes par onkoloģiskas saslimšanas recidīvu. 130 pētījumu sistemātiskais pārskats atklāja, ka atkarībā no vēža vietas un novērtēšanas stratēģijām vidēji 49 % respondentu ziņoja par vidēji augstām līdz augstām bailēm par slimības atkārtošanos, bet vidēji 7 % – par augstām bailēm. Jaunākā metaanalīze liecina, ka katram piektajam izdzīvojušajam pēc onkoloģiskas saslimšanas un pacientam ar onkoloģisku saslimšanu bija lielas bailes par slimības atkārtošanos, kas norāda uz specializēta psiholoģiskā atbalsta nepieciešamību. Turklāt šie pārskati liecina, ka bailes laika gaitā neizzūd. Sievietes, respondenti jaunākā vecumā, kā arī respondenti ar zemāku izglītības līmeni ir grupas, kas uzrādīja vislielākās bailes par vēža atkārtošanos. Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas saistīts ar šīm bailēm, ir tādu fizisku simptomu pieredze, kurus var interpretēt kā vēža atgriešanās pazīmes.

Kāda ir šo baiļu saistība ar psiholoģisko labbūtību?

Vēzi pārcietušie šīs bailes identificē kā lielāko problēmu vai vienu no 5 lielākajām problēmām. Bailes no vēža ir ne tikvien lielākā problēma, kura satrauc šos cilvēkus, – līdz pat 79 % respondentu norāda, ka šīs problēmas risināšana ir viena no viņu vismazāk apmierinātajām vajadzībām. Bailes par vēža atkārtošanos ir saistītas ar zemāku dzīves kvalitāti, augstāku trauksmi, depresiju un distresu. Ir arī pazīmes, ka lielākas bažas par vēža atkārtošanos ir saistītas ar pastiprinātu veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu.

Turklāt, lai arī lielākā daļa pētījumu ir veikti ar vēzi izdzīvojušajiem, nesen veikts pārskata pētījums liecina, ka bailes par vēža atkārtošanos ir problēma arī aprūpētājiem, jo 48 % no viņiem ziņo par tādu baiļu līmeni, kas norāda uz nepieciešamību pēc psiholoģiskā atbalsta. Cits pārskata pētījums parādīja, ka aprūpētāju bailes var būt tikpat augstas kā izdzīvojušo, ja ne vēl lielākas, un ka aprūpētāju bailes ir saistītas ar zemāku dzīves kvalitāti gan aprūpētājiem, gan izdzīvojušajiem.

Kādas ir onkoloģiskās saslimšanas atkārtošanās baiļu klīniskā līmeņa pazīmes?

Ir skaidrs, ka bailes par vēža atkārtošanos ir daudzdimensionāla parādība. Ekspertu konsensa pētījumā tika nosauktas šādas vēža atkārtošanās baiļu pazīmes, kas liecina par “klīniskām” bailēm: 1) augsts pārņemtības līmenis ar šīm domām; 2) augsts bažu līmenis; 3) baiļu noturība; un 4) paaugstināta modrība sava ķermeņa simptomu vērošanā.

Kā mēs varam izmērīt šīs bailes?

Agrīnā vēža atkārtošanās baiļu mērījumu pārskata pētījumā tika identificēti 20 instrumenti, un drīz pēc tam citā pārskatā vēl astoņi instrumenti. Ir bijuši mēģinājumi noteikt klīnisko robežvērtību, lai identificētu tos pacientus, kam nepieciešams psiholoģisks atbalsts. Aptauja par bailēm no vēža atkārtošanās sastāv no 42 pantiem, kas ļauj padziļināti novērtēt šīs bailes. Tai ir vairākas apakšskalas, un plaši tiek izmantota 9 pantu baiļu smaguma apakšskala, kurai ir robežvērtība, lai identificētu tos, kam nepieciešama psiholoģiska intervence (≥22). Tiek izmantoti arī tādi mazāk apjomīgi instrumenti kā FCR4 un FCR7 ar norādītām procentilēm, lai identificētu tos, kuriem ir vidējas vai lielas bailes. Lai atvieglotu šo baiļu skrīningu, piedāvāts arī instruments, kas sastāv no viena panta.

Kādi ir efektīvi veidi onkoloģisko pacientu atbalstīšanai?

Metaanalīze par psiholoģiskajām intervencēm, kas veltītas vēža atkārtošanās bailēm, atklāja, ka šīs intervences var sniegt nelielu, bet stabilu ietekmi, kas lielā mērā saglabājas pēcpārbaudē. Tika konstatēts, ka efektīvākās ir tās kognitīvi biheiviorālās terapijas metodes, kuras vērstas uz kognitīvajiem procesiem, piemēram, rumināciju (atkārtotām domām par savām sajūtām), nevis uz baiļu saturu, un kuru mērķis ir mainīt veidu, kā indivīds attiecas pret savu iekšējo pieredzi.

Praktiski ieteikumi:

1.         Veiciniet sarunu par bailēm. Daži klienti var nevēlēties runāt ar savu ārstu par bailēm no vēža atkārtošanās, jo baidās izskatīties nepateicīgi. Taču šādu sarunu uzsākšana var būt ļoti noderīga klientam, lai veicinātu turpmāku atbalstu. Šo baiļu normalizēšana slimību pieredzējušajiem var būt ārkārtīgi vērtīga.

2.         Sniedziet informāciju par vēža pazīmēm. Sarunas par to, kādas var būt vēža pazīmes, kuru dēļ būtu jāsazinās ar veselības aprūpes sniedzējiem, var sniegt iespēju kliedēt mītus par vēža simptomiem.

3.         Neaizmirstiet par aprūpētājiem. Lai arī ir svarīgi fokusēties uz onkoloģiskajiem pacientiem, veselības aprūpes speciālistiem jāatceras, ka arī aprūpētājiem var būt lielas bailes par vēža atkārtošanos saviem tuviniekiem un arī aprūpētājiem var būt nepieciešams atbalsts.

4.         Ar skrīningu vien nepietiek. Baiļu skrīnings ir noderīgs, taču svarīgākais ir pārliecināties, ka gan pacientiem, gan aprūpētājiem tiek piedāvāts atbilstošs psiholoģiskais atbalsts.

5.         Pievērsiet uzmanību trauksmes pazīmēm. Agrīnas trauksmes pazīmes un trauksmes līmeņa izmaiņasir saistītas ar baiļu par vēža atkārtošanos pieaugumu pirmajā ārstēšanas gadā. Regulāri novērojiet, vai nav trauksmes pazīmju, un sniedziet atbalstu, lai novērstu šo baiļu turpmāku saasināšanos.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Izpratne par to, kas ietekmē orgānu ziedošanu

Dr. Lī Šephērds (Lee Shepherd), Nortumbrijas Universitāte, prof. Ronans E. O'Kerols (Ronan E. O’Carroll), Stērlingas Universitāte, prof. Eimons Fērgusons (Eamonn Ferguson), Notingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste

Ir daudz stāstu par to, kā miruša cilvēka orgānu transplantācija ir palīdzējusi cilvēkiem izdzīvot. Patiesi, katrs mirušais orgānu donors var mainīt pat deviņu cilvēku dzīvi. Tomēr transplantācijai pieejamo orgānu ir pārāk maz. Šī iemesla dēļ veidojas garas rindas uz donoru orgāniem un daudzi pacienti mirst, nesagaidījuši orgānu. Tāpēc mums ir jāsaprot, kādi faktori ietekmē cilvēku gatavību ziedot savus orgānus pēc nāves.

Piekrišanas tiesību akti

Dažādās valstīs ir atšķirīgi tiesību akti attiecībā uz orgānu donoru gribas izteikšanu.

Piekrišanas izvēles sistēma – Šajā variantā tiek uzskatīts, ka cilvēks nav piekritis ziedot savus orgānus, pirms viņš ir speciāli norādījis, ka neiebilst pret ziedošanu. Cilvēkam ir kaut kā jārīkojas (piemēram, jāreģistrējas), lai norādītu, ka viņš vēlas, lai viņa orgāni pēc nāves tiktu transplantēti.

Atteikšanās izvēles sistēma – Šajā variantā cilvēkam ir kaut kā jārīkojas, lai norādītu, ka viņš nevēlas, lai viņa orgāni pēc nāves tiktu transplantēti. Piemēram, cilvēks var reģistrēt savu vēlmi nebūt par donoru vai arī informēt savus radiniekus par šādu savu izvēli. Dažās atteikšanās izvēles sistēmās ir arī izvēles reģistri, kuros cilvēki var speciāli reģistrēties par orgānu donoriem. Atteikšanās izvēles sistēmā tiek pieņemts, ka ikvienam, kurš nav īpaši izteicis savu vēlmi nebūt par donoru, nebūtu iebildumu pret savu orgānu ziedošanu. T. s. “mīkstajās” atteikšanās izvēles sistēmās ģimenes locekļiem tiek jautāts, vai viņi piekrīt mirušā orgānu transplantācijai. T. s. “stingrajās” atteikšanās izvēles sistēmās transplantācija var notikt bez ģimenes atļaujas.

Dažos pētījumos, tostarp mūsu veiktajā, ir konstatēts, ka mirušu donoru ziedojumu īpatsvars atteikšanās izvēles sistēmās ir augstāks nekā piekrišanas izvēles sistēmās. Tomēr daži pētījumi to nav atklājuši. Atteikšanās izvēles sistēmās tik un tā pastāv rindas uz donoru orgāniem. Turklāt dzīvu donoru īpatsvars arī ir zemāks atteikšanās izvēles sistēmās nekā piekrišanas izvēles sistēmās. Atteikšanās izvēles sistēmu gadījumā cilvēkiem var rasties arī izjūta, ka valsts kontrolē viņu orgānus. Tas nozīmē, ka tiesību akti, kas paredz atteikšanās izvēli, visticamāk, neatrisinās orgānu trūkuma problēmu.

Ģimenes loma

Ģimenes locekļiem bieži tiek jautāts, vai drīkst transplantēt mirušā orgānus. Tas ir īpaši svarīgi “mīkstajās” atteikšanās izvēles sistēmās. Ja mirušais ir reģistrējis savu gribu, ģimenes locekļiem ir vieglāk izlemt par transplantāciju. Taču, ja mirušais nav reģistrējis vai nav pārrunājis savu izvēli ar ģimeni, ģimenes locekļiem var būt ļoti grūti pieņemt lēmumu. Pat atteikšanās izvēles sistēmās ģimenes locekļi biežāk apstiprina transplantāciju tad, ja mirušais ir īpaši piekritis tai salīdzinājumā ar gadījumiem, kad mirušais nav reģistrējis savu lēmumu. Rosinot cilvēkus reģistrēt savu izvēli, svarīgi atgādināt, ka tad ģimenes locekļi varēs saprast viņu gribu. Tas var palielināt potenciālo donoru skaitu.

Faktori, kas nosaka reģistrēšanās varbūtību

Lēmumu reģistrēt savu izvēli ietekmē daudzi faktori. Demogrāfiskie dati ir saistīti ar reģistrēto izvēļu datiem. Piemēram, Apvienotajā Karalistē etniskās minoritātes retāk izvēlas reģistrēt piekrišanu un biežāk izvēlas reģistrēt atteikšanos, un ļoti svarīgi būtu veikt pētījumus, kas sniegtu izpratni, kāpēc tas tā ir. Reģistrāciju ietekmē arī sociālie faktori. T. s. “vientuļā vilka efekts” liecina, ka cilvēki biežāk reģistrē atteikšanos, ja novēro, ka to dara citi. Turklāt reģistrāciju nosaka arī emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Tie cilvēki, kuriem pati doma par ziedošanu izraisa riebumu (“fui” faktors), un tie cilvēki, kas uzskata, ka ķermenis ir jāsaglabā neskarts (ķermeņa integritāte), visticamāk, nereģistrēsies kā donori. Pētījumā arī konstatēts, ka cilvēki biežāk reģistrējas kā donori, ja uzskata, ka ziedošana ir lietderīga (piemēram, ziedošana glābj dzīvības; uztvertie ieguvumi). Dažkārt pastāv atšķirība starp cilvēku vēlmi vai gatavību veikt kādu darbību un viņu faktisko rīcību. Cilvēks var vēlēties piekrist savu orgānu ziedošanai, tomēr savu izvēli tā arī nereģistrēt. Pozitīvāku emociju attīstīšana pret orgānu ziedošanu var rosināt cilvēkus, kuri ir gatavi ziedot, rīkoties un pievienoties orgānu donoru reģistram.

Kognitīvā pārvērtēšana ietver palīdzības sniegšanu pozitīvākai domāšanai par kādu tematu, lai mainītu cilvēku emocijas. Nesenā pētījumā mēs aicinājām cilvēkus, kuri nebija reģistrējuši lēmumu par orgānu ziedošanu, veikt kognitīvo pārvērtēšanu – lūdzām apsvērt ziedošanas priekšrocības (piemēram: ziedošana izglābj dzīvības, piešķir jēgu tuvinieka nāvei). Mēs secinājām, ka šāda kognitīvā pārvērtēšana palielina cilvēku vēlmi reģistrēties un norādīt savu izvēli. Bet lielāka gatavība reģistrēties paaugstina varbūtību, ka cilvēki apstiprinās piekrišanu būt par donoriem.

Praktiski ieteikumi

●      Tiesību akti. Pastāv atšķirīgi pierādījumi par to, kuras izvēles sistēmas ieviešana palielina reģistrētu orgānu donoru skaitu. Valstīs, kur tiesību akti nosaka atteikšanās izvēles sistēmas, tik un tā ir rindas uz donoru orgāniem. Tāpēc tiesību akti, kas paredz atteikšanās izvēli, paši par sevi vien, visticamāk, neatrisinās donoru trūkuma problēmu.

●      Mirušā gribas reģistrēšana dzīves laikā. Ģimenes locekļus ietekmē mirušā reģistrētā griba. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes locekļi skaidri zinātu, kāda ir bijusi mirušā izvēle. Dažas valstis atļauj cilvēkiem reģistrēt savu gribu gan tad, ja viņi vēlas būt donori (t. i., piekrišanas izvēle), gan tad, ja viņi nevēlas būt donori (t. i., atteikšanās izvēle). Tādējādi mirušā griba kļūst skaidra ģimenes locekļiem, kuriem var nākties izlemt, vai mirušā orgānus drīkst transplantēt vai ne. Skaidrība var palīdzēt ģimenes locekļiem pieņemt lēmumu.

●      Emocijas. Cilvēkam lemjot par to, reģistrēties vai nereģistrēties par orgānu donoru, viņu virza emocijas. Cilvēki retāk reģistrējas par donoriem, ja viņiem ir negatīva emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Cilvēki par donoriem reģistrējas biežāk, ja viņiem ir pozitīva emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Ja cilvēkus, kuri vēl nav reģistrējušies, rosina apsvērt orgānu ziedošanas priekšrocības, var palielināties viņu vēlme reģistrēties par orgānu donoriem. Tas nozīmē, ka varbūt jāpārdomā, kā mēs apspriežam orgānu ziedošanu. Diskusiju koncentrēšana uz ieguvumiem, ko dod orgānu ziedošana (piemēram, ziedošana glābj dzīvības, ziedošana piešķir jēgu tuvinieka nāvei), var būt rosinoša, lai cilvēki izlemtu kļūt par orgānu donoriem.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe

“Iziesim mazā pastaigā?” jeb diādisks uzvedības maiņas atbalsts staigāšanas veicināšanai pēc insulta

Stefans Dombrovskis (Stephan Dombrowski), Ņūbransvikas Universitāte, Kanāda

Staigāšana attālina no nāves

Staigāšana ir viens no visvienkāršākajiem cilvēka kustību veidiem, un ar to tiek saistīti daudzi ieguvumi veselībai. Pētījumi liecina: cilvēkiem, kuri vairāk staigā, ir mazāks priekšlaicīgas nāves risks, un tas nozīmē, ka ir iespējams aiziet no nāves (vismaz uz kādu laiku).

Staigāšana un insults

Staigāšana kā fiziskās aktivitātes veids ir īpaši noderīga cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu, kas ir viens no galvenajiem pieaugušo invaliditātes cēloņiem. Regulāras fiziskās aktivitātes pēc insulta var samazināt insulta atkārtošanās risku, palīdzēt atveseļoties un uzlabot vispārējo funkcionēšanu, veselību un labklājību. Tomēr cilvēki pēc insulta aptuveni 75 % no nomoda stundām pavada sēžot – vairāk nekā viņu vienaudži. Taču staigāšana ir viens no vieglāk īstenojamiem fiziskās aktivitātes veidiem, un 95 % cilvēku spēj staigāt 11 nedēļu laikā pēc insulta. Turklāt insultu pārcietušie cilvēki staigāšanu uzskata par vēlamāko fiziskās aktivitātes veidu, jo tā viņiem šķiet viegli pieejama, patīkama un nereti arī veicina socializēšanos. Galvenais jautājums ir šāds: kā vislabāk atbalstīt insultu pārcietušos cilvēkus, lai viņi staigātu vairāk?

Tev nebūs jāstaigā vienam

Tādi akūti veselības traucējumi kā insults var atstāt postošu ietekmi gan uz pašu insulta skarto, gan ar viņu saistītajiem cilvēkiem, tostarp laulātajiem, ģimenes locekļiem un draugiem. Nelaimes brīžos, piemēram, ar veselību saistītos dzīves notikumos, cilvēki parasti atbalsta cits citu, lai palīdzētu tikt galā ar notikuma ietekmi un atveseļošanās procesu. Pētījumi liecina, ka tie cilvēki, kuri pēc insulta pārciešanas veiksmīgi (at)sāka fiziskās aktivitātes, piemēram, staigāšanu, parasti saņēma partneru atbalstu. Lai palīdzētu cilvēkiem pēc insulta atsākt staigāšanu, atbalstošie partneri bieži vien intuitīvi izmantoja veselā saprāta pieejas, veicot kopīgas aktivitātes un izmantojot tādas efektīvas metodes kā mērķu izvirzīšana, mērķu uzraudzība un atgriezeniskā saite. Kvalitatīvā pētījumā ir noskaidrots, ka partneri izmantoja staigāšanu, lai veicinātu insultu pārcietušo cilvēku dalību kopīgās aktivitātēs, kas viņiem bija patikušas pirms insulta. Šo pieeju var nosaukt par divpusēju jeb diādisku intervenci, – ar to divi cilvēki (insultu pārcietušais un viņa ģimenes loceklis) cenšas sasniegt vienotu mērķi (vairāk staigāt). Svarīgākais jautājums: vai mēs varam panākt, lai diādiskās intervences notiktu biežāk un sistemātiskāk, izmantojot noteiktas intervences vai pakalpojumus?

Izmantot to, kas darbojas

Lai sistemātiski izmantotu diādisko procesu kā atbalstu pārmaiņām, tika izstrādāta 12 nedēļu intervence “Mēs staigājam”, kuras mērķis bija veicināt staigāšanu ārpus telpām pēc insulta. Programma “Mēs staigājam” (angl. “We Walk”) tika rūpīgi izstrādāta, ņemot vērā uz cilvēku centrētus principus un psiholoģijas teoriju, un tā dod iespēju insultu pārcietušajam satikties ar apmācītu koordinatoru jeb “pastaigu draugu”, klātienē un attālināti pa tālruni izmantojot dažādas strukturētas aktivitātes un metodes, piemēram, novērošanu jeb uzraudzību, mērķu izvirzīšanu un darbības plānošanu. Tika konstatēts, ka intervenci ir iespējams īstenot. Gan “pastaigu draugam”, gan insultu pārcietušajam bija pieņemama šāda staigāšanas veicināšana ārpus telpām, – tas apliecina diādiskās intervences potenciālu uzvedības izmaiņu atbalstīšanā. Kādas atziņas var gūt jau pašlaik, kamēr tiek veikti turpmāki pētījumi, lai pilnveidotu un pārbaudītu šo intervenci?

Diādiskā intervence ir palīdzoša un sarežģīta

Diādiskā intervence ir sarežģīta, jo tā ir skar vairākus cilvēkus un parasti balstās uz esošajām attiecībām starp tiem. Pastāvošo attiecību izmantošanai ir daudz priekšrocību, taču tā ir atkarīga no attiecību veida, kas abiem iesaistītajiem ir savā starpā. Tas ietver tādus attiecību aspektus kā uzticēšanās, godīgums, cieņa un komunikācijas modeļi. Šie apstākļi bieži vien ir ārpus diādiskās intervences kontroles. Piemēram, daži programmas “Mēs staigājam” intervences dalībnieki uzsvēra smalko robežu starp uzmundrināšanu un piebikstīšanu, par ko var uzskatīt atkārtotus atgādinājumus veikt mērķa rīcību, ja nav jūtama progresa. Lai gan piebikstīšana neietilpst uzvedības izmaiņu metožu taksonomijā, kā arī tā netika iekļauta kā metode programmā “Mēs staigājam”, sociālā atbalsta sniegšanas stratēģija dažos kontekstos var pārtapt par bikstīšanu. Tādējādi diādiskās uzvedības maiņas intervencēs un pakalpojumos jāpievērš liela uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka sociālais atbalsts atbilst insulta skartā cilvēka personiskajām vajadzībām, lai maksimāli palielinātu šāda veida intervences potenciālu.

Praktiski ieteikumi:

1. Staigāšana veicina veselību un samazina nāves risku: daudzi cilvēki, ieskaitot arī cilvēkus, kuriem ir fiziskas problēmas, ir iecienījuši staigāšanu kā viegli pieejamu fiziskās aktivitātes veidu, un staigāšana varētu būt viens no pirmajiem iespējamās fiziskās aktivitātes veidiem, ko vērts apsvērt, it īpaši mazkustīgu cilvēku vidū.
   
2. Koncentrējieties uz efektīvu “reālās dzīves” praksi: cilvēki bieži intuitīvi izmanto efektīvas uzvedības maiņas metodes, un citiem var palīdzēt, pievēršot uzmanību tam, kas darbojas reālajā pasaulē.
   
3. Sistematizēta intuīcija: noderīgas stratēģijas var izplatīt, izstrādājot intervences vai pakalpojumus, kuru pamatā ir citiem noderīgu prakšu sistematizēšana. Lai veicinātu uzvedības maiņu, veselības aprūpes speciālistiem ir svarīgi strādāt ar diādiskajās attiecībās iesaistītajiem, lai apspriestu un vienotos par kopīgiem pastaigu mērķiem un kopīgi plānotu, kā mērķi tiks īstenoti, līdztekus sekmējot progresa atspoguļošanu un mērķu un plānu pārskatīšanu.
   
4. Pastāvošās attiecības var sekmēt vai kavēt pārmaiņu mēģinājumus: palīdzošas attiecības ir tādas, kurās ir novērojama abpusēja iesaistīšanās, atbalsts un cieņa vienam pret otru, kā arī gatavība kopīgi radīt iespējas tādām pastaigām, kuras prasītu noteiktu piepūli, bet būtu arī interesantas, elastīgi piemērojamas un pielāgojamas insultu pārdzīvojušā spējām.
   
5. Atbalstiet sadarbojoties: “pastaigu draugiem” jāpalīdz izvēlēties jēgpilnus mērķus, uz kurim varētu balstīties. Piemēram, gājiens līdz lielveikalam vai pastaiga pa parku dažiem bija nozīmīgāks mērķis nekā noteikts soļu skaits dienā un palīdzēja attīstīt un uzturēt motivāciju, jo īpaši tāpēc, ka soļu skaitītāji un citas valkājamās ierīces šajā cilvēku grupā nereti tiek uztvertas ar nepatiku.
   

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Pieņemšanas un apņemšanās terapija – daudzsološa pieeja cilvēkiem, kuri cieš no ilgtermiņa Covid-19

Eimija Baradela (Amy Barradell), Lesteras Universitātes slimnīcas, AK Nacionālā Veselības Dienesta fonds

Ja es jums teiktu: “Ilgtermiņa Covid-19”, ko jums tas nozīmētu?

Daļa cilvēku, kas ir pārslimojuši ar 2019. gada koronavīrusa slimību jeb Covid-19, vairāk nekā četras nedēļas pēc akūtās inficēšanās turpina izjust organismu novājinošu stāvokļu simptomus. Šie pacienti bieži ziņo gan par fiziskiem (piemēram, elpas trūkums, nogurums), gan psiholoģiskiem (piemēram, trauksme, kognitīvie traucējumi) simptomiem. Šādu simptomu gadījumos var teikt, ka runa ir par ilgtermiņa Covid-19.

Pēc manas pieredzes...

Darbs klīnikā ar ilgtermiņa Covid-19 – to dēvē arī par “garo kovidu” (angl. Long-COVID) – man ir parādījis, ka pacientiem ir grūti pieņemt jaunos simptomus (un simptomu sekas), un tas viņiem traucē īstenot pašvadības stratēģijas. Pacienti koncentrējas uz to, ko viņi būtu varējuši darīt pirms ilgtermiņa Covid-19 un kā viņu dzīve ir mainījusies uz slikto pusi pēc diagnozes noteikšanas. Tas liecina par tā dēvēto izvairīšanos no pieredzes (proti, mēģinājumiem izvairīties no jūtām, domām, atmiņām, fiziskām sajūtām; angl. – experiental avoidance) un tendenci koncentrēties uz to, kāda ir simptomu forma, nevis uz centieniem saprast, kāda ir to funkcija (simptomi ir kā ķermeņa indikatori, kas norāda uz nepieciešamību mainīt uzvedību). Tas norāda, ka cilvēki nav gatavi šai pieredzei un vairās no dzīvošanas šeit un tagad.

Ir konstatēts arī, ka vairāk nekā 25 procentiem cilvēku, kuri tikuši hospitalizēti ar Covid-19, sešus mēnešus pēc izrakstīšanas no stacionāra joprojām ir depresijas simptomi. Tā kā depresijas simptomi ir saistīti ar izvairīšanos no darbības (t. i., neiesaistīšanos problemātiskas situācijas risināšanā), tas var nozīmēt, ka šie pacienti neuzsāks veikt nepieciešamās darbības slimības uzveikšanai.

Psiholoģiskās elastības loma ilgtermiņa Covid-19 gadījumā

Psiholoģiskā elastība ir pieņemšanas un apņemšanās terapijas – turpmāk PAT – (angl. Acceptance & Commitment Therapy, ACT) darbības mehānisms. PAT ietver trīs pamatprincipus: 1) atvērtības veicināšanu, 2) tagadnes apzināšanos un 3) iesaistīšanos nepieciešamajās darbībās. Kā aprakstīts iepriekš, cilvēkiem, kuri dzīvo ar ilgtermiņa Covid-19, mēdz rasties problēmas saistībā ar šiem aspektiem, tāpēc ir svarīgi pievērsties to risināšanai. PAT var izmantot, lai palīdzētu cilvēkiem mainīt attieksmi pret saviem pārdzīvojumiem (proti, mazināt izvairīšanos no pieredzes) un pieņemt jauno “normalitāti” (proti, vairot tagadnes apzināšanos), kā arī motivētu viņus un palīdzētu viņiem veikt svarīgas izmaiņas uzvedībā (proti, iesaistīties nepieciešamajās darbībās). Līdz šim jau ir konstatēts, ka PAT ir veiksmīga stratēģija ilgtermiņa Covid-19 problēmu risināšanai: pacienti, kas to izmantoja, ziņoja par uzlabotu pašsajūtu. Pat joprojām turpinoties ilgtermiņa Covid-19 simptomiem, viņi jutās spējīgāki tikt galā ar vispārēju psiholoģisko diskomfortu (piemēram, trauksmi).

PAT izmantošana klīnikā ilgtermiņa Covid-19 ārstēšanā – Džo piemērs

Kad iepazinos ar Džo, šis pacients piedzīvoja regulārus simptomu recidīvus. Es saku “šis pacients”, taču – anonimitātes saglabāšanai – Džo patiesībā pārstāv vairākus ilgtermiņa Covid-19 pacientus, ar kuriem es strādāju klīnikā. Visnovājinošākie simptomi bija elpas trūkums un nogurums, kas ļoti apgrūtināja ikdienas aktivitātes. Džo baidījās no recidīviem un apzināti centās izvairīties no visa, kas varētu tos saasināt (t. i., bija novērojama izvairīšanās no pieredzes un izvairīšanās no dzīvošanas šeit un tagad). Viņš maz laika veltīja darbībām, kas viņam spētu sagādāt prieku un liktos nozīmīgas (t. i, bija novērojama izvairīšanās no nepieciešamajām darbībām).

Mūsu kopīgajās sesijās mēs pievērsāmies katrai no PAT sastāvdaļām:

• Kognitīvā atdalīšana (tas nozīmē: domas pamanīt, taču “nepieķerties” tām; ļaut domām nākt un iet, bet “neiestrēgt” kādā no tām) – lai atšķirtu domas/jūtas no faktiskās pieredzes (tās ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu!).
• Kontakts ar pašreizējo mirkli – lai apgūtu apzinātības stratēģijas un izmantotu tās sensorajā pieredzē (lai labāk apzinātos tagadni).
• Vērtību izpēte – lai noteiktu sev svarīgākās dzīves jomas.
• Apņēmīgas rīcības uzsākšana – lai noteiktu savām vērtībām atbilstošus uzvedības mērķus.
• “Es kā konteksts” – lai izveidotu kontaktu ar savu “vērojošo Es” un uztvertu savas domas it kā no attāluma (lai iegūtu precīzāku perspektīvu), nesapinoties tajās.
• Pieņemšana – lai pārtrauktu cīnīties ar to, kas atrodas ārpus kontroles, un no jauna koncentrētos uz to, kas atrodas paša kontrolē (savu uzvedību).

Otrajā sesijā Džo sev izvirzīja divus uzvedības mērķus, kas bija saskaņoti ar viņa pamatvērtībām. Es izmantoju motivējošas intervēšanas metodes, lai palīdzētu Džo ievērot SMART kritērijus mērķu nospraušanā (proti, mērķiem jābūt konkrētiem, izmērāmiem, sasniedzamiem, nozīmīgiem un noteiktā laikā paveicamiem) un sastādīt “ja-tad” plānu, kurā būtu norādīts, kā Džo rīkosies potenciālu sarežģījumu gadījumos.

Pēc četrām nedēļām Džo ar lielu lepnumu man teica, ka mērķi ir sasniegti. Papildus tam, Džo savā ikdienas dzīvē bija iekļāvis vairākas apzinātības aktivitātes (vingrinājumu “Lapas straumē”, pateicības dienasgrāmatu un 5 jogas minūtes). Džo arī stāstīja, ka ir pieredzējis psiholoģiskās elastības uzlabojumus (proti, kad cilvēks ir psiholoģiski elastīgs, viņš pieņem lēmumus saskaņā ar savām vērtībām un ilggadējiem uzskatiem, nevis mirklīgām īslaicīgām emocijām, ko pārdzīvo), ka depresijas simptomi ir mazinājušies un viņš izjūt lielāku pārliecību par pašpārvaldi ārpus sesijām.

Ieteikumi veselības aprūpes speciālistiem, kuri rūpējas par cilvēkiem ar ilgtermiņa Covid-19:

1. Neaizmirstiet par biopsihosociālā novērtējuma nozīmi: patiesa izpratne par ilgtermiņa Covid-19 simptomu sarežģītību un šo simptomu ietekmi ir ļoti svarīga, lai identificētu uz pacientu vērstas uzvedības pārvaldības stratēģijas. Nebaidieties uzdot tādus jautājumus kā: “Kāds ir simptoms, ar kuru nākas cīnīties visvairāk?”; “Kāda ir jūsu elpas trūkuma/noguruma/koncentrēšanās grūtību… ietekme uz jūsu dzīvi?”; “Kādas domas skrien caur galvu, piedzīvojot elpas trūkumu/nogurumu/koncentrēšanās grūtības…”?
2. Apsveriet iespēju izmērīt psiholoģisko elastību – izmantojot, piemēram, Pieņemšanas un apņemšanās terapijā izmantoto metodi “Visaptverošais novērtējums” jeb CompACT (angliski); tas ir ātrs, validēts pašziņotas psiholoģiskās elastības mērījums. Ar to var identificēt, kurš no PAT noteiktajiem psiholoģiskās elastības pamatprincipiem ir jāpastiprina, un atbilstoši plānot uzvedības stratēģiju (piem., ja pacients izvairās iesaistīties nepieciešamajās darbībās, jāizpēta, kādas ir pacienta pamatvērtības, un jāpalīdz viņam izvirzīt SMART kritērijiem atbilstošus mērķus).
3. Pastāstiet un ierādiet apzinātības vingrinājumus – tie var būt ārkārtīgi efektīvi PAT līdzekļi, palīdzot pacientiem stiprināt psiholoģiskās elastības pamatus. Piedāvājiet apstākļiem atbilstošus vingrinājumus. Šeit tikai dažas idejas (angliski):
   a.   Kognitīvajai atdalīšanai – vingrinājums “Lapas straumē”.
   b.   Kontaktam ar pašreizējo mirkli – vingrinājums “Ievēro 5 lietas”
   c.   “Es kā konteksts” veicināšanai – vingrinājums “Skatuves metafora”.
4. Sekojiet līdzi labākās prakses vadlīnijām. Tāpat kā daudzu slimību gadījumā, arī ilgtermiņa Covid-19 pierādījumu bāze nepārtraukti attīstās, tāpēc sekojiet līdzi literatūrai un klīniskās prakses vadlīnijām. PAT efektivitātes pierādījumu skaits turpina pieaugt!
5. Pārliecinieties, ka arī par jums rūpējas. Darbs ar cilvēkiem, kuri cieš no ilgtermiņa Covid-19, var būt grūts, tāpēc pārliecinieties, ka jums ir pieejama regulāra supervīzija vai pārrunas ar kādu, kam uzticaties. Tas ir noderīgi, ne tikai lai apspriestu konkrētus gadījumus ar pacientiem, bet arī lai palīdzētu saglabāt savu psiholoģisko veselību darba praksē.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Uzvedības maiņas metožu ieviešana praksē: pieejamo rīku izmantošana

Marta Moreira Markesa (Marta Moreira Marques),
Lisabonas NOVA universitāte, Portugāle

Uzvedības maiņas metodes ir uzvedības maiņas intervences pamatelementi. Lai ko jūs mēģinātu izdarīt – palīdzēt klientam paaugstināt fizisko aktivitāti, atmest smēķēšanu vai precīzāk ievērot zāļu lietošanas shēmu –, jūsu rīcībā ir uzvedības maiņas metodes. Izplatītākās uzvedības maiņas metodes ietver mērķu noteikšanu, pašuzraudzību, informācijas sniegšanu par uzvedību un emociju pārvaldību.

Daudzi speciālisti praksē, ļoti iespējams, ir izmantojuši dažādas uzvedības maiņas metodes, tās par tādām nenosaucot. Tomēr, lai visefektīvāk palīdzētu klientiem mainīt uzvedību, šie uzvedības maiņas paņēmieni ir jāpiemēro sistemātiski un racionāli (sk., piemēram, veselības psiholoģijas bloga rakstu “Kā nospraust efektīvus mērķus?”). Tas rada divus sarežģītus jautājumus darbos aizņemtiem speciālistiem:

• Kā noskaidrot, kādas uzvedības maiņas metodes man ir pieejamas?
• Kuras uzvedības maiņas metodes ir vispiemērotākās maniem klientiem un kā tās piemērot praksē?

Šajā rakstā ir sniegts pārskats par dažiem no pieejamajiem bezmaksas rīkiem, kas var palīdzēt praktizējošiem speciālistiem risināt šos jautājumus un justies pārliecinātākiem par uzvedības maiņas pasākumu īstenošanu praksē.

1. daļa. Pieejamo uzvedības maiņas metožu identificēšana: klasifikācijas sistēmas

Tā kā pastāv daudz uzvedības maiņas metožu, kuras iespējams izvēlēties, uzvedības zinātnieki ir centušies izstrādāt šo metožu klasifikācijas sistēmas.

Iespējams, visvisaptverošākā un visplašāk izmantotā klasifikācija ir “Uzvedības maiņas metožu taksonomija v1”, ko izstrādājuši Uzvedības izmaiņu centra (Centre for Behaviour Change) pētnieki. Šajā taksonomijā ietvertas 93 unikālas metodes, aprakstā sniedzot metodes apzīmējumu, definīciju un praktiskus piemērus. Tā kā šī taksonomija ir plaši izmantota, tagad ir samērā viegli atrast visbiežāk lietoto un efektīvāko paņēmienu sintēzi dažādām veselības uzvedības formām, kontekstiem un populācijām. Šī taksonomija ir tulkota vairākās valodās, lai speciālistiem visā pasaulē to būtu vieglāk izmantot (piem., portugāļu versija). Uzvedības izmaiņu centram ir tiešsaistes datubāze par intervencēm, izmantojot taksonomiju, tiešsaistes apmācības, viedtālruņa lietotne un citi svarīgi resursi, lai iegūtu papildu informāciju.

Papildus tam pastāv arī citas klasifikācijas sistēmas, kas var būt noderīgas atkarībā no intervences mērķa. Ja galvenais mērķis ir atbalstīt cilvēkus viņiem piemērotu pašvadītu metožu izvēlē, piemēram, hronisku slimību pašpārvaldības kontekstā, var iepazīties ar 123 metožu apkopojumu, kas ir pievienots rīku komplektam, kurā viegli saprotamā veidā aprakstītas dažādas metodes un to izmantošanas veidi.

2. daļa. Uzvedības maiņas metožu ieviešana praksē: kompetenču sistēmas un apmācība

Viens no jautājumiem, kas var rasties, izlasot šī raksta pirmo daļu, ir šāds: “Labi, tagad es zinu, kā piekļūt šiem rīkiem, lai identificētu, kādas metodes ir pieejamas, bet kā lai es zinu, kuras izmantot, un kā es varētu uzzināt, kā tās īstenot?” Patiesībā uzvedības maiņas atbalsta sniegšanai un piemērotu uzvedības maiņas metožu piemērošanai ir nepieciešama lietpratība, līdzīgi kā nepieciešamas zināšanas un prakse, lai ieteiktu un piemērotu jebkura cita veida terapeitisko rīku.

Uzvedības maiņas metožu kopuma izmantošanai nepieciešamās kompetences var identificēt kompetenču sistēmās. Eiropā ir izstrādāta visaptveroša starpprofesionālo kompetenču sistēma veselības aprūpes un citiem speciālistiem, lai atbalstītu uzvedības maiņu un hronisku slimību pašpārvaldību. Šī sistēma sniedz pamatkompetenču kopumu, kas nepieciešams uzvedības maiņas atbalstam, un nosaka visnoderīgākās metodes, lai mainītu uzvedību, piemēram, lai atbalstītu noteiktas diētas, fizisko aktivitāšu un zāļu lietošanas režīma ievērošanu.

Šīs iniciatīvas (Train4Health EU project) ietvaros tika izveidoti arī citi svarīgi resursi:

• plašs tiešsaistes atklātais kurss, lai nodrošinātu apmācību veselības aprūpes un citiem speciālistiem un studentiem par to, kā sniegt atbalstu uzvedības maiņai (tostarp uzvedības maiņas metožu izmantošanai) hronisku slimību pašpārvaldībā;

• tīmekļa lietojumprogramma, kas piedāvā drošu vidi uzvedības maiņas atbalsta apmācībai, kurā lietotāji spēlē veselības vai cita profesionāļa lomu un mijiedarbojas ar 2D virtuāliem cilvēkiem, kas spēlē hroniskas slimības skartu personu lomas;

• brīvi pieejama grāmata, kas ietver piemērus un norādījumus šo metožu īstenošanai.

Praktiski ieteikumi:

1. Veltiet laiku, lai uzzinātu informāciju par uzvedības maiņas metodēm: dažādu uzvedības maiņas paņēmienu, tostarp, dažādās situācijās izmantojamu metožu apgūšana var būtiski sekmēt un atvieglot uzvedības maiņas atbalsta pasākumus pat īsā saskarsmē ar klientiem. Izmēģiniet metodes jums piemērotā veidā.

2. Noskaidrojiet iespējas apmācībai par to, kā izmantot uzvedības maiņas metodes. Šeit sniegtie resursi var palīdzēt jums sākt darbu, taču ar to viss nebūt nebeidzas. Gan organizējot mācības uzņēmumā, gan sazinoties ar profesionālajām asociācijām, iespējams apgūt prasmes dažādu uzvedības maiņas metožu sekmīgai izmantošanai praksē. Dažās valstīs profesionālās un akadēmiskās institūcijas jau piedāvā apmācības un citus resursus. Varat arī sazināties ar Eiropas Veselības psiholoģijas savienības nacionālajiem pārstāvjiem, ja vēlaties iegūt vairāk informācijas par apmācību iespējām, kas pieejamas jūsu valstī.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone    

Efektīva riska komunikācija ir kas vairāk nekā uzvedības maiņa

Attēls iegūts: Vecteezy.com

Viktorija Vufa (Victoria Woof) & Deivids Frenčs (David French),
Mančestras Universitāte, AK

Tradicionāli medicīnā un veselības psiholoģijā tiek uzskatīts, ka veselības aprūpes speciālisti sniedz pacientiem personalizētus viņu slimības riska datus ar mērķi novērst slimības. Ja komunikācija par riskiem veicina veselības uzvedības pārmaiņas, tā potenciāli var mazināt slimību attīstību un diagnosticēt slimības ārstējamā stadijā. Piemēram, izglītošana par sirds un asinsvadu slimību riskiem tiek sniegta ar mērķi veicināt fiziskās aktivitātes un uzlabot uzturu, lai šos riskus varētu samazināt. Taču ir iespējami vēl citi mērķi un rezultāti, kas jāņem vērā, sniedzot informāciju par slimības riskiem. Vēl vairāk, – jāatceras, ka veselības aprūpes speciālistu un pacientu vai sabiedrības locekļu mērķi ne vienmēr ir saskaņoti. Ir identificēti vairāki saistīti riska komunikācijas mērķi, tostarp informācijā balstītas izvēles veicināšana un atbilstošu afektīvu reakciju radīšana, kā arī uzvedības pārmaiņu rosināšana.

Pašreizējā risku komunikācijas prakse un sekas

Lai atvieglotu skaitliskas informācijas izpratni un uzlabotu risku komunikāciju, ir izmēģinātas dažādas pieejas datu atainošanai, piemēram, tiek izmantots riska vizuāls attēlojums ar ikonu virknēm (proti, ikonām, kas attēlo riskam pakļauto cilvēku skaitu). Tomēr informācijas saņēmējiem joprojām var būt grūtības izprast skaitļos bāzētus datus un to nozīmi, un šādai riska informācijas sniegšanai pašai par sevi, šķiet, nav nozīmīgas vai ilgstošas ietekmes uz uzvedības pārmaiņām. Viens no iespējamiem izskaidrojumiem ietekmes trūkumam ir tāds, ka informācijas saņēmēju priekšstatu maiņa par viņu uzņēmību pret slimībām, izmantojot tikai skaitlisku informāciju par risku, ir salīdzinoši vāja intervence; savukārt pārliecībai par pašefektivitāti un spēju tikt galā ar grūtībām (t. i., cik indivīda uzskatam, ka viņam piemīt spēja rīkoties), iespējams, ir pozitīvāka ietekme uz uzvedības maiņu.

Tomēr, kā minēts iepriekš, risku komunikācijai ir arī citi mērķi. Pētījumos par vēža risku noskaidrots, ka indivīdi saprot un spēj atsaukt atmiņā sava riska prognozes. Tomēr, neskatoties uz precīziem skaidrojumiem, šie cilvēki ne vienmēr tic, ka riska novērtējums atspoguļo viņu uztverto risku, un vairums no viņiem pārvērtē savu risku. Šķiet, ka indivīdiem jau iepriekš ir izveidojies priekšstats par savu risku, kas nemainās, kad tiek sniegts skaitlisks klīniskais novērtējums. Kas to varētu izraisīt?

Risku komunikācija un personīgo risku izvērtēšana

Personīgā pieredze saistībā ar ģimenes slimībām, personīgo gaidu un klīnisko aplēšu sakritība un personīgās idejas par cēloņiem ietekmē to, kā tiek uztverts un internalizēts klīniskā riska novērtējums – īpaši krūts vēža. Klīniskā riska aplēses sniegšanai ir maza ietekme uz emocionālajām reakcijām, bet jau esošās emocijas (izvērtētas pirms riska paziņošanas) ir spēcīgs riska aprēķinu uztveres un reakcijas prognozētājs. Ja mēs neatzīsim šāda veida faktus, mūsu izmantotās riska komunikācijas metodes nepalīdzēs pieņemt informācijā balstītus lēmumus un precīzi novērtēt riskus.

Nesen publicētā kvalitatīvo pētījumu sistemātiskā pārskatā mēs esam uzsvēruši, ka ģimenē piedzīvotā krūts vēža smagums ietekmē sieviešu iesaistīšanos profilaktiskajā uzvedībā. Ja krūts vēzis nav galvenā prioritāte salīdzinājumā ar citām slimībām, iesaistīšanās profilakses pasākumos var tikt atstāta novārtā, jo citas slimības ģimenē rada lielāku satraukumu. Tāpat, ja iepriekšējās prognozes par risku nesakrīt ar klīniskā riska aplēsi, sievietes var reaģēt ar šaubām un šoku, un uzticēšanās novērtējumam var mazināties. Ja klīniskais novērtējums neatbilst iepriekšējiem uzskatiem un gaidām, ieteikumi veikt izmaiņas uzturā vai lietot profilaktiskos medikamentus var netikt ņemti vērā.

Virzība uz personiskāku pieeju riska komunikācijai

Indivīds, kas saņem personalizētu slimības riska novērtējumu, nav pasīvs šīs informācijas saņēmējs. Tas ir cilvēks, kas izmanto savu sociālo kontekstu, personīgos aizspriedumus, vērtības un pieredzi, lai izprastu informāciju par savu risku, un šī izpratne var neatbilst informācijas sniedzēja mērķim vai statistiskajam riskam.

Būtu lietderīgs atklāts dialogs ar slimības riska informācijas saņēmēju, aptverot vairāk nekā tikai skaitlisko aplēsi, lai tuvinātu mērķus un datus. Lai efektīvi informētu par risku, veselības aprūpes speciālistam vispirms ir jākonstatē, kādas zināšanas un izpratne par konkrēto slimības risku cilvēkam ir pašreiz. Šādi rīkojoties, speciālists nodrošinātu sev un informācijas saņēmējam iespēju diskutēt par kopīgu izpratni, lai veiksmīgi atrisinātu pārpratumus un saskaņotu savus mērķus. Vairāk laika, kas veltīts individualizētas un pielāgotas atgriezeniskās saites sniegšanai, visticamāk, uzlabotu to, kā informācijas saņēmēji domā par savu risku, palielinātu abu pušu pārliecību par kopīgu informācijā balstītu lēmumu pieņemšanu, kā arī veicinātu ilgtspējīgas pārmaiņas veselības uzvedībā.

Praktiski ieteikumi:

• Kādi ir jūsu riska komunikācijas mērķi – pirms slimības riska informācijas sniegšanas ir svarīgi vispirms noteikt, kāds ir vēlamais informēšanas mērķis, – piemēram, uzvedības pārmaiņas vai informācijā balstītas izvēles. Kad mērķis ir noteikts, speciālistam ir jāņem vērā arī informācijas saņēmēja mērķi un jāsadarbojas, lai atrastu kopsaucēju.
• Uzsāciet dialogu ar informācijas saņēmēju – dodiet iespēju informācijas saņēmējam izteikt savas domas, lai novērtētu, kā viņš uztver savu risku un vai viņam ir nepieciešamās zināšanas, lai izdarītu informācijā balstītu izvēli, un palīdziet viņam izdarīt izvēli, lai kāda tā arī būtu.
• Ar cieņu apstrīdiet pārpratumus – sadarbojieties ar informācijas saņēmēju, lai apspriestu maldīgas idejas un novērstu zināšanu trūkumu. Tas radīs pamatus apzinātākai lēmumu pieņemšanai, ja tāds ir komunikācijas mērķis.
• Pielāgojiet savu komunikāciju – padomājiet par saņēmēja vajadzībām un izveidojiet labākos veidus, kā nodot zināšanas, lai iesaistītos jēgpilnā diskusijā. To var izdarīt, sadalot informācijas apjomu, proti, vispirms sniedzot īsu informāciju vai “kopsavilkumu” un vēlāk pēc pieprasījuma to papildinot ar detalizētāku materiālu.

Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Kā palikt veseliem, paliekot mājās?

Sākoties COVID-19 pandēmijai, visā pasaulē ikdienas dzīve ir pamatīgi mainījusies un nākotnes prognozes pārklājusi nenoteiktība. Papildus tūlītējai un steidzamajai vajadzībai palēnināt COVID-19 izplatību, strauji un plaši ieviešot nepieciešamās uzvedības pārmaiņas (t.i., pašizolēšanos, sociālo distancēšanos un karantīnu), ir jāpievērš uzmanība arī pandēmijas ietekmei uz psihisko un fizisko labklājību, lai pēc iespējas agrīnāk varētu veikt intervences pasākumus un mazināt ilgtermiņa sekas. Īstermiņā veiktā  pārskata pētījumā gūtie pierādījumi apliecina karantīnas nelabvēlīgo psiholoģisko ietekmi un tās ilgtspēju. Ir identificēti vairāki nozīmīgi karantīnas negatīvās psiholoģiskās ietekmes veicinātājfaktori: ilgs karantīnas laiks, bailes inficēties; raizes, rodoties jebkuriem fiziskiem simptomiem, kas var būt saistīti ar infekciju; vilšanās (frustrācija), garlaicība, stigma un praktiskas problēmas.

Šajā nostājas dokumentā aprakstītas psihiskās veselības pētījumu prioritātes, ieskaitot pandēmijas apstākļos radušos seku precīzu izvērtēšanu un to negatīvās ietekmes mazināšanu. Nostājas dokumentā norādīts arī uz to, cik svarīgi ir sniegt atbalstu indivīdiem, lai izveidotu optimālas struktūras viņu labklājības uzturēšanai, turklāt šāds atbalsts, iespējams, arī palīdzēs cilvēkiem ievērot nepieciešamos uzvedības ieteikumus, reaģējot uz COVID-19.

Saistībā ar to, Londonas Karaliskās koledžas Veselības psiholoģijas nodaļa(Psihiatrijas, psiholoģijas un neirozinātnes institūts) rīkoja sabiedrību iesaistošu pasākumu par to, kā saglabāt veselību un psihisko labklājību COVID-19 pandēmijas laikā, izmantojot veselības psiholoģijas teoriju un pierādījumus. Pievērsīsimies četriem galvenajiem fiziskās un psihiskās labklājības saglabāšanas aspektiem, uz kuriem liekams uzsvars: 1) jaunu veselīgu paradumu izveidošana mājās, 2) noderīga līdzsvara panākšana, uzraugot simptomus, 3) jaunu saskarsmes paņēmienu un brīvā laika pavadīšanas veidu atrašana un 4) nenoteiktības pārvaldīšana.

1) Jaunu veselīgu paradumu izveidošana mājās

Veiktie pasākumi, lai apturētu COVID-19 uzliesmojumu, rada pamatīgas izmaiņas parastajā dienas kārtībā, līdz ar to var rasties grūtības pielāgoties jaunam dienas grafikam un sekot līdzi laika izlietojumam apstākļos, kad tipisko laika ierobežojumu un ārējā spiediena vairs nav. Taču šīs izmaiņas arī rada iespēju izveidot jaunu veselīgu dienas kārtību, kas ir atslēga fiziskās un psihiskās veselības uzturēšanai pandēmijas laikā.

Ir skaidri ieteikumi attiecībā uz fiziskām aktivitātēm, sēdošu dzīvesveidu, miegu, uzturu un alkohola lietošanu. Nesenajā pārskatā par efektīvām metodēm, kuru mērķis ir veicināt veselīgu uzturu un fiziskās aktivitātes, tika konstatēts, ka uzvedības pārmaiņu svarīgākie faktori ir paškontrole apvienojumā ar vienu vai vairākām konkrētām metodēm, piemēram, mērķu izvirzīšanu. Mērķu sasniegšanā ir svarīgi precīzi norādīt, KAS ir jāsasniedz, kā arī – KAD.  Piemēram, ir grūtāk īstenot tādu mērķi kā “Trīs dienas nedēļā nelietošu alkoholu” nekā pie daudz konkrētāko mērķi “Atturēšos no alkohola pirmdien, otrdien un ceturtdien”.

2) Noderīga līdzsvara panākšana, uzraugot simptomus

Viens no pasākumiem, kas ir ieteikts, reaģējot uz pandēmiju, ir simptomu uzraudzīšana un pašizolēšanās, parādoties noturīgam klepum un drudzim. Pašreizējos apstākļos ļoti dabisks ir uztraukums par somatiskajām sajūtām un nepārtraukta sava organisma vērošana, lai noteiktu simptomus. Tomēr aptuveni 80% cilvēku var izjust vienu vai vairākus simptomus pilnīgi jebkurā gadalaikā, un dažādi simptomi elpceļos ir bieži izplatīti. Ikdienas fiziskie simptomi var būt saistīti ar mūsu ķermeņa reakciju uz stresu. Tāpēc, kaut arī neliels satraukums ir noderīgs, jo tas motivē cilvēkus ievērot noteiktos pasākumus, pārāk liels nemiers var pastiprināt simptomus un atturēt mūs no ikdienas darbu veikšanas. To pārvarēt var palīdzēt izpratne par domām un emocijām, uzmanības pārslēgšana no simptomiem uz citām aktivitātēm, kā arī simptomu atkārtota interpretēšana vai pārinterpretēšana (piem.: “Iespējams, ka man trūkst elpas stresa dēļ”). Ja simptomus pastiprina stress, trauksmi var palīdzēt mazināt arī relaksācijas vingrinājumi. Protams, ir grūti pieņemt pareizo lēmumu, jo katrā ziņā vajadzētu pašizolēties, ja patiešām ir konstatējami COVID-19 simptomi, kā arī ir svarīgi meklēt medicīnisko palīdzību, ja tie kļūst nopietnāki.

3) Jaunu saskarsmes paņēmienu un brīvā laika pavadīšanas veidu atrašana

Jēdziena “sociālā distancēšanās” lietošana, lai aprakstītu fizisko izolēšanos, iespējams, ir neveiksme, jo patiesībā mums ir jāuztur fizisks attālums, vienlaikus cenšoties atrast veidus, kā saglabāt sociālo saskarsmi ar citiem. Sociālā izolācija un vientulība ir saistīta ar paaugstinātu mirstību un hospitalizāciju. Tāpēc mēs uzsveram, ka karantīnas laikā svarīgi izmantot tādas pārvarēšanas stratēģijas kā attālināta kontaktu uzturēšana ar draugiem un ģimenes locekļiem, paliekot mājās; kopīga laika pavadīšana ar mājsaimniecības locekļiem un dažādas iespējamās brīvā laika aktivitātes.

4) Nenoteiktības pārvaldīšana

Uztraukums par nākotni un neziņa par to, kad dzīve atgriezīsies normālā stāvoklī, ir plaši izplatīti. Emocijas – gan pozitīvas, gan negatīvas – ir normāla dzīves sastāvdaļa. Uztraukums, bailes un nemiers, reaģējot uz pašreizējiem apstākļiem, patiesībā ir tikai likumsakarīgi. Dr. Rass Hariss (Russ Harris), pasaulslavenais ārsts, kurš darbā izmanto Pieņemšanas un apņemšanās terapiju (Acceptance & Commitment Therapy, ACT), ir apkopojis dažus ļoti noderīgus resursus, kur smelties stratēģijas, kā labāk pārvaldīt pašreizējo nenoteiktību. Piemēram, pievērsieties domai, kura nodarbina jūsu prātu (piem., “Izolēšanās dēļ nevaru tikties ar ģimeni”), un koncentrējieties uz šo domu 30 sekundes. Pēc tam šo domu ievietojiet šādā frāzē: “Man ir doma, ka…” un tagad koncentrējieties uz šo domu 30 sekundes. Visbeidzot, atkal pārfrāzējiet domu, šādi: “Es pamanu, ka man ir doma, ka…” un koncentrējieties uz to 30 sekundes. Ar katru soli var pamanīt, ka pamazām jūs distancējaties no sākotnējās domas.

Praktiski ieteikumi

• Palīdziet cilvēkiem atjaunot vai attīstīt jaunus noderīgus ieradumus mājās, rosinot pašuzraudzību attiecībā uz fiziskajām aktivitātēm, sēdošu dzīvesveidu, miega-nomoda ciklu, uzturu un alkohola patēriņu, kā arī rosinot izmantot SMART kritērijus mērķu nospraušanā (proti, mērķiem jābūt konkrētiem, izmērāmiem, sasniedzamiem, nozīmīgiem un noteiktā laikā paveicamiem), lai veiktu izmaiņas.
• Normalizējiet negatīvo emociju esamību, piemēram, paudiet, ka dusmas, vaina, vilšanās, bailes, satraukums un skumjas ir emocijas, kas atbilst problemātiskai un neskaidrai situāciju.
• Izskaidrojiet, ka ir svarīgi kā prioritāti noteikt laiku arī patīkamām un relaksējošām darbībām, ne tikai darbam un pienākumiem. Tas var nozīmēt arī pievēršanos tam, lai iemācītos kaut ko jaunu, vai nodarbošanos ar vaļasprieku, kam iepriekš parasti bija pietrūcis laika. Šajā laikā, kuru pavadām mājās, iespējams, jākļūst radošiem attiecībā uz to, kādas aktivitātes izvēlamies, un sevišķi svarīgi ir, lai šīs aktivitātes nebūtu saistītas ar nepieciešamību skatīties ekrānos.
• Noderīgus papildu padomus var atrast šeit.

Dr. Federika Pikariello (Federica Picariello) un prof. Rona Mosa-Morisa (Rona Moss-Morris), Londonas Karaliskā koledža, Apvienotā Karaliste  Tulkojušas Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Pazudis (un atrasts) tulkojumā jeb efektīva komunikācija ar klientiem

Lai gan lielākā daļa pētnieku atzīst, ka pētījumu rezultātu izplatīšana ir daļa no viņu ētiskās atbildības pret pētījuma dalībniekiem (un vēlas, lai no viņu pētījumu rezultātiem rastos skaidra un praktiska ietekme), pāreja no izpratnes par pierādījumu sniegtajiem rezultātiem līdz plašai tās pieņemšanai var aizņemt ilgu laiku. Ne vienmēr zinātnes atziņas tiek pielietotas ikdienas praksē; un ja tiek, tas visbiežāk netiek darīts konsekventi vai sistemātiski.

Kāpēc tā notiek? Milzīgais intervenču pētījumu un pētījumos radīto ieteikumu skaits veselības aprūpes speciālistiem rada ļoti lielu apstrādājamās informācijas apjomu. Pārskatot pierādījumus un ieteikumus, apsveriet, cik tie ir atbilstoši jūsu vietējai videi. Vai pētījumu ieteikumos aprakstītais konteksts ir attiecināms uz jūsu kontekstu? Vai jūsu rīcībā ir tas, kas vajadzīgs, lai īstenotu ieteikumus, vai arī jums trūkst nepieciešamo resursu un prasmju? Vai jūsu klientu rīcībā ir viss nepieciešamais, lai ievērotu ieteikumus? Pat visprecīzāk izstrādātā un daudzsološākā intervence nebūs efektīva, ja “nederēs” jūsu klientiem un/vai apstākļiem. Piemēram, varētu būt problemātiski ieteikt e-veselības intervenci cilvēkam, kam nav viedtālruņa vai datora vai ir zema digitālā pratība.

Vēl viens būtisks zināšanu pārnešanas aspekts ir mijiedarbība starp tiem, kuri varētu izmantot zināšanas (piemēram, klienti) un tiem, kuriem ir zināšanas, ar ko tie var dalīties (piemēram, veselības aprūpes speciālisti). Lai cik labi mēs nesniegtu savus ieteikumus, tas nenovedīs pie vēlamās ietekmes, ja klientam tie nebūs aktuāli vai noderīgi. Klausīšanās ir zināšanu pārnešanas galvenā sastāvdaļa. Cilvēks, kuru uzklausa, var izmantot savas zināšanas un saskatīt notiekošo no jaunas perspektīvas. Jo labāk mēs uzklausīsim klientus un klientus, jo labāk spēsim apmierināt viņu vajadzības un jo vairāk mūsu vēstījums tiks sadzirdēts un pieņemts, un ar patiku likts lietā. Lai to panāktu, aktīvi klausieties, kas klientam sakāms, neuzspiežot savas gaidas, un nodrošiniet klientu pieņemšanā pietiekami daudz laika bez pārtraukumiem. Cik vien iespējams, izmantojiet atklātos jautājumus, pielāgojieties klienta veselības pratības līmenim un izvairieties no medicīniskās terminoloģijas lietošanas. Ja ir jāizmanto medicīniskais žargons, noteikti pārbaudiet, vai tas ir saprotams, un, ja ne, noteikti paskaidrojiet lietotos terminus.

Papildus tam jums ir arī jājautā sev un savam pacientam vai klientam par faktoriem, kas varētu jums traucēt sekmīgi nodrošināt konkrēto intervenci vai klientam to sekmīgi īstenot. Lai veiksmīgi īstenotu pārmaiņas vai intervences, pirms tam jāapsver iespējamie šķēršļi. Lai arī varbūt nebūs iespējams apsvērt pilnīgi visu, noteikti veltiet pietiekami daudz laika, lai kopā ar klientu pārdomātu, kas un kāpēc varētu noiet greizi un kā to varētu novērst vai atrisināt. Piemēram, ja jūsu klients nolemj mainīt uzturu, var būt lietderīgi runāt par to, vai klients pats gatavos maltītes vai ēdīs restorānos vai ēdnīcās. Ja ēdienu tiek plānots gatavot mājās, vai klientam būs pietiekami daudz laika? Ja laika nav daudz, kā šo problēmu varēs risināt? Ja klients plāno paēst restorānā vai ēdnīcā, vai tur būs pieejama atbilstošu ēdienu daudzveidība? Vienmēr ir vērts kopīgi apsvērt dažādus scenārijus, mērķtiecīgi izvērtējot iespējamās problēmas, vai iedrošināt savu klientu to darīt pašam saviem spēkiem vēl plānošanas procesā.

Kad attiecīgā intervence ir izvēlēta un pielāgota jūsu klientam un viņa kontekstam, ņemot vērā iespējamos šķēršļus, ir pienācis laiks to īstenot. Formulējiet intervenci pēc iespējas skaidrāk un kodolīgāk. Piemēram, ja vēlaties mudināt klientu izveidot rīcības plānu vingrošanai, lūdziet viņam norādīt, kad, kur un kā viņš to darīs. Pierādījumi liecina, ka pārmaiņas sekmīgāk notiek plānotāku un mērķtiecīgāku intervenču gadījumos.

Intervences uzsākšana ir tikai sākums; ir jānoskaidro arī, kā intervence darbojas. Svarīgs noslēguma solis ir atsauksmju saņemšana par intervenci un tās novērtējums, ko varētu to ņemt vērā turpmākajā darbā. Noteikti sekojiet līdzi saviem klientiem, jautājiet viņiem par viņu gaitām, par to, kas viņiem der, un, ja viņiem ir grūtības sekot ieteikumiem vai ievērot intervences nosacījumus, pārrunājiet ar viņiem, kas varēja radīt šīs problēmas un kādus risinājumus viņi varētu izmantot.

Praktiski ieteikumi:

1. Atrodiet zināšanas, kas attiecas uz jūsu vietējo vidi – atrodiet derīgas un uzticamas informācijas avotu un novērtējiet pierādījumu atbilstību un piemērotību saviem klientiem un kontekstam.
2. Sazinieties efektīvi – radiet efektīvu mijiedarbības un saziņas kanālu ar saviem klientiem un klausieties, neuzspiežot savas idejas par to, kas jūsu klientiem nepieciešams.
3. Padomājiet par šķēršļiem un jautājiet par tiem – kopā ar savu klientu padomājiet par to, kas un kāpēc varētu noiet greizi un kā to varētu novērst.
4. Plānojiet savu intervenci skaidri un kodolīgi – pārmaiņas notiek sekmīgāk, ja intervence ir labi izplānota un mērķtiecīga.
5. Saņemiet atsauksmes – apkopojiet informāciju par to, kā veicas ar intervences pielietošanu, un noteikti izmantojiet uzzināto, lai intervenci uzlabotu nākotnē.

Autori: Zuzana Dankulincova, Pāvola Jozefa Šafarika universitāte, Slovākija

Tulkojušas: Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Kā personīgā darba meistarošana var palīdzēt darbā justies labāk?

Kuras mana darba sastāvdaļas es uzskatu par motivējošām, saistošām un vislabvēlīgākajām manai labklājībai? Ko es varētu darīt, lai manā darbā būtu vairāk šādu sastāvdaļu?

Tie bija jautājumi, kurus sev uzdeva ilggadēja medmāsa ar lielu profesionālo pieredzi pēc tam, kad viņa darbā bija sākusi justies saspringta, viegli garlaikota un “iestrēgusi”. Atbildes uz šiem jautājumiem mudināja viņu kļūt par mentori dažiem jaunākajiem kolēģiem, un tas palīdzēja viņai justies kompetentākai savā darbā un ciešāk saistītai ar kolēģiem, kā arī atkal atrast jēgu ikdienas gaitām. Šis izmaiņas medmāsas darba ikdienā uzlaboja viņas darba labklājību, un, kas svarīgi, nekādi nekaitēja slimnīcas vispārējam darbam un efektivitātei. Gluži otrādi, pateicoties mentorei, viņas kolēģi izjuta nepieciešamo atbalstu un kopējā atmosfēra darbā uzlabojās.

Kas ir personīgā darba meistarošana?

Iepriekš aprakstītais piemērs parāda vienu no daudziem un vienkāršiem veidiem, kā darbinieki var meistarot personīgo darbu. Medmāsas veiktās izmaiņas viņas darbā ir labs paraugs personīgā darba meistarošanas procesam, kas paredz, ka darbinieki paši ierosina veidus, kā uzlabot savu darbu un darba apstākļus, lai sekmētu individuālo labklājību un psihisko veselību. Pamatideja ir šāda: veicot vienkāršas, apzinātas izmaiņas noteiktos darba aspektos, darbs var tikt labāk saskaņots ar svarīgiem labklājības un motivācijas avotiem.

Vai meistarojat savu personīgo darbu vai sniedzat klientam konsultācijas personīgā darba meistarošanā – pētījumi liecina, ka pastāv vairākas noderīgas iespējas, kā mainīt savu darbu, meistarojot personīgo darbu. Viena iespēja ir apgūt kaut ko jaunu un profesionāli attīstīties. Piemēram, ja, regulāri tiekoties ar klientiem, es jūtu, ka saziņā pietrūkst kopīgas valodas, varbūt, ja es iemācītos kādu no valodām, kādā runā mani klienti, es varētu nodrošināt efektīvāku komunikāciju un piešķirt ikdienas darbam lielāku jēgu?

Kā meistarot personīgo darbu?

Jaunu izaicinošu projektu atrašana un jaunu darba veidu izmēģināšana arī var palīdzēt cīņā ar pārlieku rutīnu un garlaicību darbā. To var izdarīt, apzinot to, kas sākotnēji savā darbā likās saistoši un motivējoši. Varbūt pastāv iespēja būt starp pirmajiem, kas brīvprātīgi testē jaunu programmatūru, kuru paredzēts ieviest visā organizācijā? Brīvprātīgi darot kaut ko tādu, kas vēlāk kļūs obligāts, darbs var šķist patīkamāks un atalgojošāks – pieaug profesionālā kompetence.

Sociālo resursu attīstīšana, mainot saziņas biežumu un kvalitāti ar kolēģiem un ieinteresētajām personām (piemēram, klientiem, pacientiem), arī var uzlabot labklājības un jēgas izjūtu darbā. Piemēram, ja es vēlos saņemt atsauksmes par savu darbu no sava vadītāja, es varu palūgt šādas atsauksmes. Savukārt kā vadītājs es varētu pievērst lielāku uzmanību darbinieku vajadzībām, izrādīt par viņiem interesi un biežāk jautāt, kā viņiem klājas. Sociālos resursus var veicināt arī ikdienas saskarsmē ar kolēģiem, piemēram, izrādot uzmanību citiem, pajautājot, kā viņiem klājas, un sarunājoties par jautājumiem, kas nav saistīti ar darbu.

Kādi ir ieguvumi?

Sava darba nozīmi un jēgas izjūtu cilvēks var veicināt, atceroties, kāpēc darbs, ko viņš veic, ir vērtīgs citiem, piemēram, pacientiem, kolēģiem vai sabiedrībai kopumā. Iespējams, pandēmijas laikā tika izjusta neapmierinātība un nespēja tikt galā, taču atgādinot sev par visu pozitīvo, kas tika paveikts ļoti grūtajos laikos, nevis koncentrējoties tikai uz nesasniegtā aspektiem, var atjaunināt iesaistīšanās un jēgas izjūtu darbā.

Lai arī personīgā darba meistarošanu veic katrs individuāli, var sanākt kopā arī darba grupas, lai katrs noteiktu savas stiprās puses, izstrādātu personīgā darba meistarošanas plānu un kopīgi formulētu veidus, kā optimāli darboties kā komandai. Atrodot jaunus veidus, kā atbalstīt citam citu, ieskaitot vadītājus un padotos, komanda var kļūt spēcīgāka un tādējādi saglabāt savu labklājību grūtībās un izaicinājumu laikā.

Personīgā darba meistarošanas piemēri var būt praktiski un viegli pārņemami paraugi, ko var izmantot citi, lai uzlabotu sava darba apstākļus un līdz ar to arī individuālās labklājības izjūtu. Uzkrātās pētījumos iegūtās zināšanas no darba un organizāciju psiholoģijas liecina, ka, meistarojot personīgo darbu un mainot darba veikšanas veidus un sociālās attiecības darbā, ir iespējams uzlabot savus darba apstākļus un tādējādi veicināt individuālo labklājību un psihisko veselību. Personīgā darba meistarošana ir iespējama pat ļoti smagos darba apstākļos, un tā var mazināt lielas darba slodzes un emocionālo prasību negatīvo ietekmi uz darbinieku labklājību. Lai arī personīgā darba meistarošanas galvenais mērķis ir uzlabot darbinieka labklājību darbā, šis process ir saistīts arī ar citiem vērtīgiem ieguvumiem, piemēram, pozitīvs blakus efekts meistarošanai ir paaugstināta darba efektivitāte, kā arī lojalitāte pret uzņēmumu. Atbalstot ikdienas darba vadības praksi un proaktīvu personīgā darba meistarošanu, darbinieki var veidot veselīgu, jēgpilnu un produktīvu darba pieredzi gan veselības aprūpes iestādēs, gan ārpus tām.

Praktiski ieteikumi

• Ko es īsti daru darbā? Sāciet personīgā darba meistarošanu, uzskaitot visus primāros un sekundāros uzdevumus, kurus veicat, un cilvēkus, ar kuriem sazināties darbā. Tas sniegs pārskatu par jūsu pašreizējo darbu un veidos sākumpunktu personīgā darba meistarošanai.
• Kas mani iedvesmo? Šajā sarakstā atzīmējiet uzdevumus, darba veidus, mijiedarbību un cilvēkus, kas darbā jums šķiet visiedvesmojošākie, saistošākie un gandarījumu sniedzošākie neatkarīgi no tā, cik liela vai maza ir to loma jūsu darbā.
• Kā es varu palielināt sava darba iedvesmojošās sastāvdaļas? No atzīmētajiem aspektiem izvēlieties vienu līdz trīs visvairāk iedvesmojošos, uz kuriem koncentrēties. Pēc tam apdomājiet, kā savam darbam varētu pievienot vairāk šādu elementu. Piemēram, vai jums vajadzētu vairāk sazināties ar kolēģiem? Sākt izmēģināt jaunas darba metodes? Censties apgūt jaunas prasmes?
• Ko mainīt un kad? Plānojiet! Izveidojiet konkrētu plānu attiecībā uz lietām, ko izvēlējāties mainīt vai darīt citādi. Kā un kad realizēsiet plānu un kā izsekot personīgā darba meistarošanas projekta norisei?
• Var sākt ar maziem pirmajiem solīšiem. Iesīkstējusī rutīna, steiga un nevaļa var apgrūtināt personīgā darba meistarošanu un jaunu darba veidu apgūšanu. Esiet pacietīgi! Darba uzlabošana prasa laiku. Jūs varat uzlabot sava darba meistarošanas efektivitāti, sākot ar pavisam nelielām izmaiņām.

Autori: Janne Kaltiainens (Janne Kaltiainen) un Jari Hakanens (Jari Hakanen), Somijas Arodveselības institūts

Tulkojušas: Andžela Berķe un Kristīne Mārtinsone

Dzīvesspēks nenoteiktības apstākļos un tā veicināšana